Man šķiet, ka visu dzīvi man ir melots par to, ko es spēju izdarīt, par to, ka es varu kļūt par ko vien vēlos, par to, ka es esmu labākā, ja vien cešos un tā tālāk un tā joprojām. Visas tās nebeidzamās lietas, ko vecāki saka saviem bērniem jau sākot no viņu dzimšanas brīža.
Man šķiet, ka dzīve nedod daudz iespēju to patiešām piedzīvot un par katru labu dienu ir jāsamaksā. Es jūtos kā parādnieks, bet nezinu, par ko. Katru sīku laimīti ir jānopelna; vai nu ar smagu darba rutīnu, sirdssāpēm vai nebeidzamiem sarūgtinājumiem. Tad, kad liekas, ka nekas vairs nav labi, kad no rīta es vairs nevēlos izkāpt no gultas, pienāk pagrieziena punkts, un, lūk, tu cilvēks saņem vienu labu dienu, kas kļūst par mierinājumu, kas liek pasmaidīt un saņemt spēkus. Uz mirkli, uz vienu neilgu laiku, iespējams pat tikai vienu dienu, tu notici, ka viss.būs.labi. Līdz brīdim, kad laiks ir iztecējis, kad laimīgā sajūta beidzas! Jo tas mazais atalgojums, veiksme, sauc kā gribi, ir vien māneklis. Stimulants. Mēs tiekam čakarēti. Uz visu mūžu mēs esam ieslēgti šādā nelaimes/laimes mijas ritenī, kur laimes puse ir vien blāva ilūzija. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka cilvēki nav pelnījuši neko vairāk, kā vien blāvu ilūziju. Varbūt tāpēc, ka dzīvei nav nekā labāka, ko piedāvāt. Varbūt tāpēc, ka mēs esam par daudz materiāli tendēti, lai spētu apstāties mūžīgajā skrējienā pēc naudas, zināšanām, varas, atzinības, sasniegumiem un ieraudzīt laimi savu acu priekšā, sev visapkārt. Esam šeitpat, jau no sākta gala. Vai laime, kas neatrodas visās šajās cilvēkiem tik kārdinošajās lietās, vispār eksistē?
Manā dzīvē nav līdzsvara. Manī nav daudz ticības. Ir vien cerības, kas nav veselīgi, jo cerības noved pie vilšanās. Man nepiemīt spēja ilgstoši saglabāt fokusu uz labajām lietām, nedz arī spēja spēcīgi ietekmēties no pozitīviem tēliem. Vaina ir manī. Agrāk es domāju, ka nespēja saskatīt pozitīvo nav mana lielākā nelaime. Varbūt, ka esmu maldījusies.Es ļoti bieži esmu nelaimīga. Jau ilgu laiku.
Pašnāvības iespēju gan pat neapsveru. Kāpēc? Nu, pirmkārt, es nespētu nolekt no mājas jumta, jo es nemaz nespētu uzkāpt uz dzegas. Man ir bail no augstuma. Otrkārt, arī ezerā, vai jebkurā cita veida ūdenstilpnē, nelektu. Man ir arī spēcīgas bailes no nosmakšanas. Treškārt, noindēšanās ar saimniecības līdzekļiem, recepšu vai bezrecepšu medikamentiem, istabas augiem utt. būtu mokoši sāpīgs un arī neglīts process. Tas, ko cilvēkam var izdarīt ar nazi, mani iedzen šausmās. Pakāršanās neder; kā jau minēju-bail no nosmakšanas. Pistoles man nav. Prieks dzirdēt, ne?
Un vispār..cik tālu tas attiecas uz mani, es uzskatu, ka pašnāvība ir oda egoismam un šāds solis ir visnotaļ gļēvs.
Tas, ko rakstīju par laimi ir vien manas izkropļotās pasaules uztveres atspoguļojums. Saprotams, ne jau visi ir laimes meklējumos. Ir laimīgi cilvēki. Ir tādi, kuriem pēc laimes neprasās. Ir tādi, kuri par tādām lietām neaizdomājas. Ir tādi, kuriem nav vēlēšanās izprast ‘kāpēc’, gaidīt ‘īsto’, atrast ‘līdzsvaru’. Viņiem ir labi ar to, kas ir un viņi dzīvo no mirkļa uz mirkli, dienu pa dienai. Tas ir tā kā ar suņiem. Bet vai tāpēc laime šādā emocionālā pieticībā līksmo viņu sirdis mazāk, nekā spētu tas īpašais līdzsvars un iekšējais miers, ko meklēju es? Tas ir atkarīgs no katra individuālā cilvēka ‘iekšām’. No prāta un dvēseles. Manējās iekšas jau sen vairs nerod piepildījumu ikdienišķumā. Vienkāršā pastāvēšanā. Daļēji tas mani sarūgtina, jo kādu laiku no sirds spēju priecāties par vienkāršām lietām.
Šobrīd liekas, ka esmu pazaudējusi ko vērtīgu. Kaut ko no sevis.
Es mīlu šo planētu, bet cilvēce mani iedzīs kapā.
Sasodītais darbs, nauda, problēmas mani iedzīs priekšlaicīgā nāvē. Kam nav paveicies ar dzīves apstākļiem-izkulsies. Kam nav paveicies ar dzīves uztveri-..?
