Vakar biju gulējusi tikai 3 stundas. Bet tomēr devos ielās. Nu labi, Vecrīgā.

Bija vairāki varianti par to, ko iesākt ar atlikušo naudu.

1) nopirkt šalli, nopirkt mapi notīm, aiziet uz kino,

2) nopikt šalli, nopirkt mapi notīm, aiziet paēst,

3) nopirkt grāmatu, nopirkt mapi, nopirkt ēdamo, braukt mājās.

Ekhem. Vakaru pavadīju kafejnīcā, lēnām malkojot labu latte, paēdot šādus tādus gardumiņus un lasot grāmatu. :) Neviena šalle nelīkās gana laba (pēdējā laikā mani pievelk violetā krāsa..bet nemaz nav viegli atrast pieklājīga paskata izstrādājumus violetā krāsā). Kad biju izstaigājusi veikalus Vecrīgā, tad man jau vairs nebija spēka doties uz kino, mežonīgi gribējās ēst un nebija ne vismazākās vēlmes stundu kratīties autobusā. Iegāju ‘Valterā un Rapā’, lēnām izskatīju plauktus un iznācu no grāmatnīcas ar Edgara Alana Po īsprozas krājumu, ko man ielika glīšā papīra maisiņā (thinking green ;)). Šo grāmatu iegādāties pamudināja, pirms kāda krietnāka laika redzētais, ‘The Black Cat’, ko ekranizējuši Masters of Horror - šausmu īsfilmu veidotāji.

Nākot laukā no kafejnīcas vēl arī atcerējos iegādāties mapi savām, nu jau glīti savākotajām, notīm. Purrrrfekti.

Cik patīkami, kad kāda diena tomēr vēl norit labi un nesaspringti. Kā gribētos, lai tā būtu biežāk.. Lai man nebūtu šīs tieksmes sarežģīt lietas. Reizēm ir terapeitiski un patīkami pasūtīt visu nah un darīt to, ko gribās. 

Un galu galā – simbel taisnība, ka sirdij nepavēlēsi. (wide grin all over my face)